Pilna servisa veterinārā palīdzība

Dzīvnieku saslimšanu diagnostika un ārstēšana. Veicam veselības novērtēšanu, nepieciešamās manipulācijas un izstrādājam piemērotu terapijas plānu. Ar profilaksi veterinārmedicīnā mēs saprotam pasākumu kopumu, kas palīdz pasargāt dzīvnieku no saslimšanas. Lai Jūsu dzīvniekam būtu laba rezistence, jānodrošina pareiza barošana un turēšana, bet, lai Jūsu dzīvnieks neslimotu ar lipīgām slimībām, jāveic profilaktiskā vakcinācija, profilaktiskās pretparazitārās apstrādes. ​ Kā rāda pēdējo gadu pieredze, savlaicīga dzīvnieku apstrāde pret ērcēm un odiem ir ļoti svarīga, jo Latvijā sāk strauji izplatīties tādas ērču pārnēsātas parazitāras slimības kā borelioze un anaplazmoze (eritrocītos parazitējoši vienšūņi), kā arī odu pārnēsāta parazitoze- dirifilarioze (zem ādas dzīvojoši tārpi). ​ Arī dzīvnieku sterilizāciju zināmā mērā varētu uzskatīt par profilaktisku pasākumu. Sterilizēts dzīvnieks kļūst mierīgāks, mazāk kontaktē ar citiem dzīvniekiem, tāpēc retāk traumējas un slimo ar lipīgām slimībām. Sterilizētiem sieviešu kārtas dzīvniekiem nenovēro olnīcu un dzemdes patoloģijas (šie orgāni ir izoperēti), pseidolaktāciju (māņu grūsnību), kā arī samazinās risks saslimt ar piena dziedzeru audzējiem. Sterilizētiem vīriešu kārtas pārstāvjiem nenovēro sēklinieku patoloģijas (šie orgāni ir izoperēti), kā arī samazinās risks saslimt ar prostatas hiperplāziju, audzēju un perianālā apvidus audzējiem.

"Mobilvet" sniedz neatliekamo ķirurģisku palīdzību dažādu traumu gadījumos. Ja palīdzību nav iespējams pilnā apjomā sniegt izsaukumā uz vietas, tad "Mobilvet" pēc dzīvnieka stāvokļa stabilizēšanas to nogādās veterinārajā klīnikā Dīķa ielā 4 vai sazināsies ar konkrēto veterināro speciālistu attiecīgajā nozarē un nepieciešamības gadījumā pie tā slimo dzīvnieku arī nogādās. ​ Plānveida ķirurģiskās operācijas tiek veiktas veterinārajā klīnikā pēc iepriekšēja pieraksta.   Pirms operācijas jāvienojas par šādiem jautājumiem: 1) dzīvnieka sagatavošana pirms operācijas (klīniskā izmeklēšana, analīzes, terapija, diēta u.c.), 2) optimāla narkoze (jāsastāda un jāparaksta "Vienošanās par vispārējās anestēzijas pielietošanu dzīvniekam"), 3) pēcoperācijas periods (optimāla gaisa temperatūra, miers, klusums, sanitārie apstākļi, pārsējs, pēcoperācijas apkakle, šuvju izņemšana u.c.).

Regulāras pārbaudes, parazītu apkarošana, ādas, zobu un vispārējās veselības kontrole, lai savlaicīgi novērstu saslimšanas. Ar profilaksi veterinārmedicīnā mēs saprotam pasākumu kopumu, kas palīdz pasargāt dzīvnieku no saslimšanas. Lai Jūsu dzīvniekam būtu laba rezistence, jānodrošina pareiza barošana un turēšana, bet, lai Jūsu dzīvnieks neslimotu ar lipīgām slimībām, jāveic profilaktiskā vakcinācija, profilaktiskās pretparazitārās apstrādes. ​ Kā rāda pēdējo gadu pieredze, savlaicīga dzīvnieku apstrāde pret ērcēm un odiem ir ļoti svarīga, jo Latvijā sāk strauji izplatīties tādas ērču pārnēsātas parazitāras slimības kā borelioze un anaplazmoze (eritrocītos parazitējoši vienšūņi), kā arī odu pārnēsāta parazitoze- dirifilarioze (zem ādas dzīvojoši tārpi). ​ Arī dzīvnieku sterilizāciju zināmā mērā varētu uzskatīt par profilaktisku pasākumu. Sterilizēts dzīvnieks kļūst mierīgāks, mazāk kontaktē ar citiem dzīvniekiem, tāpēc retāk traumējas un slimo ar lipīgām slimībām. Sterilizētiem sieviešu kārtas dzīvniekiem nenovēro olnīcu un dzemdes patoloģijas (šie orgāni ir izoperēti), pseidolaktāciju (māņu grūsnību), kā arī samazinās risks saslimt ar piena dziedzeru audzējiem. Sterilizētiem vīriešu kārtas pārstāvjiem nenovēro sēklinieku patoloģijas (šie orgāni ir izoperēti), kā arī samazinās risks saslimt ar prostatas hiperplāziju, audzēju un perianālā apvidus audzējiem.

Mājas (istabas) dzīvnieku identifikācija ar mikročipu Par tetovējumiem gari nerunāšu, jo tā ir novecojusi tehnoloģija un dzīvnieku pamatidentifikācijai dažās ES valstīs, t.sk. arī Latvijā bija izmantojama tikai līdz 2011. gada jūlijam. Tetovēšana ir sāpīga, tetovējums ar gadiem izbalē un kļūst grūti salasāms, tetovējumu ir iespējams viltot, ja tetovējums izdarīts ciskas iekšpusē, to ļoti grūti nolasīt lielam sunim, jo to jānogulda uz sāniem un vēl jānoskuj apmatojumu. ​ Savukārt identifikācija ar mikročipu (mikroshēmu) jeb elektroniskā iezīmēšana ir moderns dzīvnieku identifikācijas veids uz visu mūžu. Identificēt ar mikročipu iespējams praktiski jebkuru dzīvnieku no 8 nedēļu vecuma.    Mikročipēšanas pielietojums: noklīdušu vai nozagtu dzīvnieku identifikācijai, apdrošinātu dzīvnieku identifikācijai, ciltsdarbā, dažādu tiesisku strīdu atrisināšanai, valstu robežu šķērsošanai.    Mikročips (mikroshēma, transponders, čips) ir rīsa graudiņa lieluma ierīce, kurā ieprogrammēts unikāls, neatkārtojams 15 ciparu kods. Šo kodu nav iespējams viltot vai dzēst. Mikročipa ārējais apvalks izgatavots no inerta materiāla, kas nereaģē ar apkārtējiem audiem un neļauj mikročipam migrēt. Mikročips nesatur barošanas elementus un to aktivizē ar speciālu nolasītāju, kā rezultātā mikročipa iekšpusē esošā elektronu ķēde nosūta uz ārpusi koda numuru. Signālu uztver un pastiprina neliels vara gredzens, bet nolasītājs signālu atkodē un parāda identifikācijas koda numuru uz displeja ekrāna. Katrs mikročips ir ievietots speciālā injektorā un sterili iepakots, tādējādi nav iespējama dzīvnieka inficēšanās mikročipēšanas gaitā. Sākotnēji bija pieejami mikročipi izmērā 2,12 x 12 mm, bet ar laiku to izmēri ir būtiski samazinājušies un šobrīd savā darbā izmantoju mini mikročipus izmērā 1,25 x 8 mm vai termomikročipus (nolasīšanas brīdī uzrāda arī dzīvnieka ķermeņa temperatūru) izmērā 1,5 x 11 mm. Salīdzinājumam parasti zāļu injekcijām visbiežāk izmanto 0,6 vai 0,8 mm diametra adatas.   Mikročipam jāatbilst ISO standartam (tas norādīts ražotāja sertifikātā), ja dzīvnieks mikročipēts ar kādu reģionālo mikročipu, tad īpašniekam pašam jānodrošina nolasītāju. Piemēram, savulaik nevarēju nolasīt no Japānas ievesta suņa mikročipa numuru. ​ Mikročipēšana norisinās šādi: veterinārārsts ar nolasītāju pārbauda dzīvnieku, vai tam gadījumā jau nav implantēta mikročipa; veterinārārsts ar nolasītāju pārbauda ievadāmo mikročipu, vai tas darbojas un identifikācijas koda numurs sakrīt ar to, kas norādīts uz iepakojuma; Eiropā pieņemts mikročipu ievadīt dzīvniekam zem ādas ķermeņa kreisajā pusē, ideālā gadījumā kakla kreisās puses augšējā trešdaļā (atšķirībā no ASV, Lielbritānijas, Kanādas, Austrālijas, Jaunzēlandes un Japānas, kur mikročipus parasti ievada skausta apvidū). Pareiza mikročipa lokalizācija ir ļoti svarīga ārkārtas situācijās, piemēram, noklīduša dzīvnieka identitātes pārbaudei. Kaut arī injektora adata šķiet liela, tomēr tā ir arī ļoti asa, un tāpēc šī procedūra nav īpaši sāpīga un nav nepieciešama pat lokālā anestēzija. Tā nav operācija, nekas netiek ne griezts, ne šūts, to drīzāk varētu salīdzināt ar vakcināciju. Galvenais ir vismaz dažas sekundes dzīvnieku nofiksēt miera stāvoklī; veterinārārsts vēlreiz pārbauda nu jau implantētā mikročipa darbību; par veikto identifikāciju ar mikročipu veterinārārsts izdara ierakstus Lolojumdzīvnieka pasē vai Vakcināciju apliecībā, reģistrācijas žurnālos, kā arī  veic identificētā dzīvnieka reģistrāciju Lauku atbalsta dienesta (iepriekš Lauksaimniecības datu centra) vienotajā datubāzē tiešsaistē www.lad.gov.lv;  no 2022. gada 4.janvāra dzīvnieku īpašnieks pats nevar veikt sava dzīvnieka pirmreizējo reģistrāciju vienotajā datu bāzē.   N.B. no 2017. gada 1. janvāra visiem suņiem ne vēlāk kā līdz 4 mēnešu vecumam, bet no 2024.g. 1.jūlija arī kaķiem un mājas (istabas) seskiem jābūt apzīmētiem ar implantētu mikroshēmu (mikročipu) un reģistrētiem valstī vienotā informācijas sistēmā – Lauksaimniecības datu centra (kopš 2025.g. 1.janvāra Lauku atbalsta dienesta) datubāzē. Kaķu un mājas (istabas) sesku reģistrācija nav obligāta, ja: - to nepavairo, - to neatsavina, - to nenodod dzīvnieku viesnīcā, - tas nepiedalās izstādē vai citā publiskā pasākumā, - kaķis brīvi neuzturas ārpus sava īpašnieka vai turētāja lietošanā esošās teritorijas, - tas ir bezsaimnieka kaķis, - kaķis vai mājas (istabas) sesks netiek ievests no citas valsts, - tas nav ievietots dzīvnieku patversmē. MK noteikumi Nr. 359 no 21.06.2022.

Uzreiz jāsaka, ka veterinārārsts nav mežonīgu zvēru dīdītājs vai gladiators un, ja Jūs nevarat nodrošināt drošus darba apstākļus, veterinārārsts ir tiesīgs atteikties sniegt veterināros pakalpojumus. Tāpēc neapvainojaties, ja veterinārārsts palūgs uzlikt Jūsu sunim uzpurni un paņemt to pavadā, neskatoties uz to, ka Jūsu suns vēl nevienu cilvēku nav sakodis. Veterinārārsta apmeklējums dzīvniekam ir stress, un daļa dzīvnieku mēdz reaģēt agresīvi. Katrs dzīvnieks un situācija ir atšķirīga. ​ Klientam jau iepriekš ir jāizstāsta, kādas uzvedības problēmas ir viņa dzīvniekam, lai kopīgi ar veterinārārstu varētu atrast labāko fiksācijas metodi. Mēdz būt gadījumi, kad jāpielieto speciāli mehāniski fiksācijas līdzekļi – speciāli cimdi, injekciju būris kaķiem, speciāls fiksators, tīkls vai nomierinoši medikamenti. Ļoti agresīviem suņiem var pielietot speciālu tāldarbības aplikatoru, ar kuru var ievadīt medikamentu no vairāku metru attāluma. ​ Tomēr dzīvnieka īpašniekam jāapzinās, ka: 1) speciālo fiksācijas līdzekļu pielietošana dzīvniekam var izraisīt stresu, traumu, ​ 2) agresīvu dzīvnieku pirms nomierinošu līdzekļu pielietošanas parasti nav iespējams klīniski izmeklēt un nosvērt, kas palielina narkozes risku, ​ 3) izmantojot tāldarbības aplikatoru, ir apgrūtināta medikamenta ievadīšana un dozēšana (suns ir kustīgs; daudziem suņiem ir savēlies, biezs apmatojums; uzreiz pēc injekcijas suns cenšas atbrīvoties no šautriņas), ​ 4) iepriekš uzskaitīto līdzekļu pielietošana parasti ir saistīta ar papildus izmaksām klientam, jo jāapmaksā veterinārārsta patērētais laiks, medikamenti un materiāli, ​ 5) agresīvi dzīvnieki mēdz slimot tikai vienu reizi, ja ārstēšana saistīta ar regulārām apstrādēm vai zāļu ievadīšanu (starp citu, attīstītajās valstīs no uzvedības problēmām iet bojā daudz vairāk dzīvnieku nekā no infekcijām). ​ Visu šķirņu suņu kopējais sencis ir vilks. Pēc būtības mūsu mājas mīluļi suņi ir vilki suņa kažokā – bara dzīvnieki ar lielāku vai mazāku vēlmi dominēt. ​ Tāpēc uzsāciet savu dzīvnieku audzināšanu jau savlaicīgi – ir vingrinājumi, kurus var izpildīt jau no kucēna dzimšanas brīža.7–14 nedēļu vecumā dzīvniekam ir socializācijas periods, kad viņš iepazīst apkārtējo pasauli. Šis periods ir ārkārtīgi svarīgs, tāpēc atvēliet savam dzīvniekam pēc iespējas vairāk laika, centieties viņu iepazīstināt ar citiem dzīvniekiem un arī svešiem cilvēkiem. No 4 mēnešu vecuma radiniet suni pie uzpurņa. ​ Kastrācija 6–8 mēnešu vecumā mazina vīriešu kārtas dzīvnieku agresivitāti un vēlmi dominēt apmēram par 50 %.

Pašlaik ir iespējama gan kaķu, gan arī visdažādākā izmēra suņu transportēšana speciālos būros ar automašīnu "Opel Combo", kas apgādāta gan ar gaisa kondicionētāju, gan autonomo sildītāju, tādējādi nodrošinot dzīvniekam komfortablus pārvadāšanas apstākļus. ​ Ja dzīvnieks ir ļoti nervozs vai agresīvs, ir iespējams pielietot nomierinošus līdzekļus vai vispārējo anestēziju. Vai tad ir vērts radīt avārijas situācijas, pārvadājot nenofiksētu dzīvnieku nepiemērotā transporta līdzeklī, bojāt Jūsu automašīnas salona apdari, maksāt par salona ķīmisko tīrīšanu...? Noteikti – nē! Ērtāk taču uzticēt Jūsu dzīvnieka pārvadāšanu speciālistam – veterinārajai firmai "Mobilvet".

Par dzīvību un nāvi, veselību un slimību sarakstīti neskaitāmi zinātniski, filozofiski un reliģiski traktāti un diskusija par šiem sarežģītajiem jautājumiem turpināsies, kamēr vien cilvēce pastāvēs. Nepretendējot uz absolūto patiesību, mēģināšu šo jautājumu aplūkot no veterinārārsta viedokļa. ​ 1. Jau piedzimstot dzīvniekam, mēs zinām, ka tas noteikti kādreiz nomirs. ​ 2. Vēl pirms mājdzīvnieka iegādes cilvēkam jāapzinās, ka dzīvnieks būs ne tikai mājas prieks, mājas sargs vai psiholoģisko problēmu risinājums, bet arī milzīga atbildība, rūpes un izmaksas vēl daudzus gadus uz priekšu. Ļoti iespējams, ka reiz nāksies pieņemt smago lēmumu par dzīvnieka eitanāziju. ​ 3. Katrai dzīvnieku sugai (bieži vien arī šķirnei) ir raksturīgs vidējais dzīves ilgums, kas atkarīgs gan no iedzimtības, gan dzīves apstākļiem un parasti ir īsāks kā cilvēkam. ​ 4. Dabiskās izlases likumi klasiskā veidā nedarbojas uz mājdzīvniekiem, jo cilvēks veic mākslīgo izlasi (vaislas darbs, dzīvnieku atlase, turēšana, barošana, ārstēšana utt.). Līdz ar to radās nepieciešamība daļēji pārņemt nonāvēšanas funkciju no dabas (vai Dieva), tikai ar to atšķirību, ka ir iespēja šo procesu padarīt pēc iespējas nesāpīgu. ​ 5. Dzīvnieku eitanāziju regulē Dzīvnieku aizsardzības likums (pēdējā redakcija spēkā no 01.01.2011.). Dzīvnieka eitanāziju atļauts veikt, ja: ​ dzīvnieks ir neārstējami slims vai tam novecošanas procesā radušās neatgriezeniskas izmaiņas, kas dzīvniekam sagādā ciešanas (saistītas ar sāpēm, smakšanu, kustību traucējumiem, orgānu funkciju traucējumiem, ļaundabīgiem procesiem u.c.); dzīvnieks savas agresivitātes dēļ kļuvis bīstams cilvēkiem vai citiem dzīvniekiem; dzīvnieka īpašnieks nespēj pildīt Dzīvnieku aizsardzības likuma 5. panta 2. daļā minētos pienākumus un saskaņā ar šā likuma 5. panta trešo daļu nav spējis atsavināt dzīvnieku citai personai vai dzīvnieku patversmei; tas paredzēts infekcijas slimību apkarošanas programmā;  klaiņojošam dzīvniekam 14 dienu laikā nav atrasts tā iepriekšējais īpašnieks vai jauns turētājs;  klaiņojošs dzīvnieks ir atrasts smagā traumatiskā stāvoklī;  30 dienu laikā pēc tam, kad stājies spēkā lēmums par dzīvnieka konfiskāciju, neizdodas atrast tam jaunu īpašnieku;  spēkā stājies lēmums par suņa eitanāziju saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kritērijiem un kārtību, kādā suns atzīstams par bīstamu un nosakāma rīcība ar to.   6. Eitanāzija ir neatgriezeniska. Lēmums par dzīvnieka eitanāziju jāpieņem ļoti pārdomāti, bet tajā pašā laikā arī nedrīkst lieki kavēties, ja dzīvnieks ir neglābjami slims. Dzīvnieka īpašnieks var neatpazīt sāpju izpausmes savam dzīvniekam, jo lielākoties tie ir ļoti pacietīgi- smilkst, kauc vai ņaud tikai akūtu sāpju gadījumā. Ja sāpes ir hroniskas, tad dzīvnieks cenšas atrast visērtāko, nesāpīgāko ķermeņa stāvokli un pēc iespējas ilgi to nemainīt, dzīvnieka apmatojums kļūst nespodrs, uz muguras izspūris, kaķi mēdz sāpēs murrāt u.c. Veterinārārsts šādā situācijā palīdzēs novērtēt un izprast simptomus, kas norāda uz dzīvnieka ciešanām. Dzīvnieka īpašnieks, kurš kategoriski neatļauj izdarīt eitanāziju neglābjami slimam dzīvniekam, rīkojas egoistiski un žēlo sevi, nevis dzīvnieku. ​ 7. Eitanāzija nav labākais dzimstības regulēšanas veids dzīvniekiem, taču vēl jo vairāk nosodāms ir pārprasts humānisms, kad cilvēki izmet dzīvnieku mazuļus atkritumos, atstāj daudzdzīvokļu māju kāpņu telpās, iemet privātmāju pagalmos, piesien pie vārtiem vai vienkārši izlaiž mežā. Visbiežāk šie pamestie dzīvnieki iet bojā mokpilnā nāvē.  ​ 8. Esmu pret veselu dzīvnieku eitanāziju un cenšos ieteikt arī risinājumus kā varētu saglabāt dzīvību katrā konkrētā gadījumā, taču, ja citas iespējas nav, protams, ka veikšu eitanāziju. Tāds ir veterinārārsta darbs. Ja dzīvnieka īpašnieks pieņēmis lēmumu par sava dzīvnieka eitanāziju, tad viņam jāparaksta ,Vienošanās par dzīvnieka eitanāziju. Eitanāzijai "Mobilvet" izmanto spēcīgu barbiturātu grupas miega līdzekli augstā koncentrācijā un lielā devā, ko ievada intravenozi. Jau uzreiz pēc barbiturāta ievadīšanas dzīvnieks aizmieg ļoti dziļā miegā, gandrīz uzreiz apstājas elpošana, bet 5 minūšu laikā arī sirdsdarbība. Veterinārārsts konstatē bioloģisko nāvi. Agresīviem vai nemierīgiem dzīvniekiem (kaķiem gandrīz vienmēr) iepriekš intramuskulāri ievada narkozes līdzekļus. Par reģistrēta dzīvnieka nāvi vai eitanāziju "Mobilvet" izdara ierakstu LDC datubāzē. "Mobilvet" piedāvā arī dzīvnieku līķu uzglabāšanu saldētavā un nogādāšanu utilizācijai dzīvnieku kapsētā "Citi medību lauki" vai dzīvnieku krematorijā "Cremo". Iespējama arī nogādāšana individuālai apglabāšanai vai kremācijai.   Vairāk informācijas: www.petcemetery.lv www.cremosan.lv

Dzīvnieku ārstēšanai "Mobilvet" izmanto Latvijas Republikā reģistrētas vai ar vienreizējo atļauju ievestas nereģistrētas veterinārās zāles un zāles, kuras iegādātas veterināro zāļu lieltirgotavās vai zāļu lieltirgotavās.  ​ Atkarībā no konkrētā dzīvnieka, uzstādītās diagnozes, dzīvnieka īpašnieka prasmēm un materiālajām iespējām tiek nozīmēta nepieciešamā ārstēšana. Svarīgi ir atrast labāko medikamenta aplicēšanas veidu katrā konkrētā gadījumā. Ja dzīvnieks ir akūti slims, tad terapiju uzsāk veterinārārsts, parasti ar injekcijām. Ja slimais dzīvnieks ir atūdeņojies, veterinārārsts veic intravenozu vai zemādas infūziju. Ja nepieciešama ilgstoša ārstēšana, tad parasti to turpina dzīvnieka īpašnieks, taču ļoti svarīgi, lai viņš spētu nozīmēto ārstēšanu arī izpildīt ( motivācija, medikamentu un diētas izmaksas, aplicēšanas veids un biežums, ārstēšanas kursa ilgums, nākamā veterinārārsta vizīte, atkārtota laboratoriskā diagnostika u.c.). ​ Piemēram, bezjēdzīgi nozīmēt medikamentu, kas jāievada 4 reizes dienā, ja dzīvnieka īpašnieks daudz laika pavada darbā un reāli spēj zāles iedot tikai 2 reizes dienā, vai arī, piemēram, nozīmēt ausu tīrīšanu un ausu pilienus 2 reizes dienā, ja dzīvnieka īpašnieks nespēj šīs procedūras izpildīt. ​ Visbiežāk izdodas atrast piemērotu risinājumu, taču ļoti svarīga ir komunikācija, kā arī savstarpēja klienta un veterinārārsta uzticēšanās.